Izziņas, atjaunotnes un kultūras centrs

© Fotobanka.lv

Bērni vecāku šķiršanās procesā

Aloizs Leiendekers (Aloys Leyendecker)

 

1. daļa

 

Zaudēta piesaiste un drošības sajūta

 

Pārmaiņas sabiedrībā

 

Salīdzinājumā ar iepriekšējo vēstures periodu Eiropa pašlaik mainās ļoti strauji. Tādā ātrumā to neizmainīja pat Lielā tautu staigāšana. Vērtības ir novecojušas, ekonomiskā situācija, no vienas puses, ir laba, no otras puses, cilvēki, piemēram, Latvijas iedzīvotāji ir spiesti atstāt valsti ekonomisku iemeslu dēļ. Sabiedrības sociālā struktūra mainās un vairs nav tik stabila kā agrāk. To sevišķi izjūt mūsu sabiedrības mazākā šūniņa ― ģimene. Viena no sabiedrības pārmaiņu pazīmēm ir šķirto pāru skaita pieaugums. Ja pārim ir bērni, viņi zaudē drošības sajūtu un attiecības, kuras viņi uzskatīja par stabilām.

 

Pāra situācija

 

Lai izprastu bērnu situāciju vecāku šķiršanās procesā, lietderīgi aplūkot pāra attīstības dinamiku. Mana pirmā hipotēze, kas izriet no aptuveni 400 vadītajām šķiršanās mediācijām: pāri zaudē mīlestību savā ikdienas dzīvē. To sarunā rezignēti sacījuši vairāki vīrieši un sievietes. Partneri nespēj saskatīt un reflektēt vairākus svarīgus aspektus, pirmkārt, neizteiktās gaidas, kas būtiski ietekmē pāra attiecības. Biežākās partneru gaidas:

 

-       Ilgnoturīga un mūžīga mīlestība.

-       Pastāvīga uzticība, nešķirama saikne un vienotība.

-       Nedziestoša un nemainīga seksuālā kaisle.

-       Harmoniska kopdzīve bez konfliktiem.

-       Iespējami labāka personības pašrealizācija un attīstība.

-       Vīriešu un sieviešu līdztiesība.

-       Vienlīdzīga visu uzdevumu, tiesību un pienākumu sadale.

-       Iespējami lielāka personiskās un kopīgās laimes sajūta.

 

Klāt vēl nāk kompensējošās gaidas, t.i., mēs sagaidām, ka partneris kompensēs to, ko neesam saņēmuši savās izcelsmes ģimenēs.

 

Pāri zaudē mīlestību savā ikdienas dzīvē

 

Iepriekš minētās gaidas rada partneros sajūtu, ka tā būs vienmēr, un viņi pārstāj kopt savas pāra attiecības. Viņi koncentrējas uz ikdienas dzīves rūpēm un pienākumiem, uz bērniem, darbu, ģimenes uzturēšanu un labklājību. Īpaši grūts un atbildīgs uzdevums ir vecāku lomas izpilde, turklāt vecāki vienmēr vēlas sniegt bērniem to labāko.

 

 

Ikdienā pāra attiecību attīstības dinamiku negatīvi ietekmē un partneru attālināšanos izraisa vairāki faktori:

 

a)     Atšķirīgie partneru raksturi. Ja sākumā šķiet, ka pretēji raksturi cits citu papildina, tad turpmākās kopdzīves laikā raksturu atšķirības arvien vairāk tiek uztvertas kā pretstati.

b)    Biogrāfiskie piedzīvojumi (atšķirīga valoda, kultūra un vērtības, dzīve pilsētā vai lauku vidē utt.) un izcelsmes ģimenē apgūtie uzvedības modeļi, kas satiekas tagadnes pāra attiecībās un ģimenē. Partneru uzvedība netiek mainīta, orientējoties uz viņu attiecību un ģimenes nākotni.

c)     Sociālie un ekonomiskie apstākļi, piemēram, partneris dodas peļņā uz ārzemēm, strādā maiņās, par tālbraucēju šoferi utt.

d)    Savstarpējo attiecību attīstībai nepieciešamo analīzes un komunikācijas prasmju trūkums.

 

Piemērs:

Kāds būvuzņēmējs pēc viņa ģimenes un pāra attiecību dinamikas analīzes jautāja: “Leiendekera kungs, ko mēs varējām darīt?” Es viņam atbildēju: “Lai tiktu ar to visu galā, jums būtu bijuši vajadzīgi divi ekskavatori, bet jums bija tikai divas lāpstas.”

 

Pāri jūt šķiršanos 

 

Šķiršanās fāzes:

 

  1. Realitātes noliegšana

            Neapzinātās gaidas, ka mīlestība būs mūžīga, nepieļauj, ka attiecībās ir iestājusies krīze.   Pāri nevēlas to saskatīt un atzīt, izliekas to neredzam un uzskata par uztveres kļūdu.

  1. Dusmas, partnera vainošana un klusēšana

            Konflikti saasinās, krīze pāra attiecībās padziļinās. Partneru savstarpējā saikne kļūst         vājāka, viņi pārtrauc sarunāties un atsakās no seksa. Komunikācijā dominē negatīvi            pieņēmumi un pārmetumi. Partneri jūt draudošo šķiršanos, viņu gaidas nav piepildījušās,   dzīves plāni draud izjukt, domas kļūst arvien negatīvākas. Abi partneri atrodas            ambivalences stāvoklī, viņus nodarbina jautājums: “Vai vērts turpināt attiecības?”, “Vai             attiecībām ir nākotne?”, “Vai labāk šķirties?” Sākas mēģinājumi glābt laulību, pāris             apmeklē ģimenes konsultantu, lūdz padomu draugiem, meklē citu partneri (arī tādēļ, lai         glābtu attiecības) utt.

  1. Depresija un izmisums

      Partneri arvien vairāk zaudē cits citu, viņiem zūd pamats zem kājām, sākas atklāts strīds   un savstarpēji apvainojumi. Strīdam šķiršanās procesā ir attīstības funkcija. Tas ļauj           atbrīvoties no pieķeršanās un attaisno šķiršanos: “Ar cilvēku, kurš tā izturas pret mani,     nākotne nav iespējama.” Strīdam ir vairāki izpausmes veidi: agresivitāte, noslēgšanās       sevī, klusēšana, ignorēšana u.c. Strīds liek apzināties sevi un tādējādi savu autonomiju,       kas ir nepieciešama, lai spētu izšķirties. Visbeidzot strīda funkcija ir izbeigt mīlestību:       “Es vairs nevēlos mīlēt cilvēku, kas mani sāpina un pazemo.”

  1. Sēras 

      Mīlestības beigas, zaudētā piederības izjūta, izjukušie dzīves plāni un nepiepildītās gaidas             neizbēgami izraisa sēras. Tā ir nenovēršama šķiršanās fāze, ko visgrūtāk izturēt ir       bērniem.

 

 

  1. Pārorientēšanās

            Pārorientēties uz jauniem dzīves plāniem un meklēt jaunus attīstības ceļus var tikai            pēc tam, kad beigusies sērošanas fāze un notikusi emocionāla atdalīšanās no bijušā         partnera.

 

Bērnu situācija

 

Sākumā bērnu atbildes reakcija uz dvēseles ciešanām, kuras sagādā vecāku šķiršanās, ir atšķirīga. Tā ir atkarīga no viņu personības, kā arī vecuma un ģimenes struktūras. Sliktākais, kas notiek ― bērni tiek iesaistīti vecāku šķiršanās problēmas risināšanas procesā, kurā viņi neko nespēj ietekmēt. Bērni ir jūtīgi un jau agri pamana nesaskaņas vecāku starpā.

 

Piemērs:

Māte, kas ar 12 gadus veco meitu bija izvākusies no mājām, jautāja pirmajai, 15 gadus vecajai meitai, kura palika dzīvot pie tēva: “Kad tu pamanīji, ka mēs šķiramies?” Meita atbildēja: “Pēc Ziemassvētkiem, janvārī.” Māte izbrīnā: “Bet es pieņēmu lēmumu tikai aprīļa beigās.”

 

Vecāku šķiršanās bērnus skar ļoti sāpīgi un dziļi. Bērni piedzīvo, kā sairst viņu uztverē drošākā saikne starp diviem cilvēkiem ― māti un tēvu. Tādējādi sabrūk bērnu iedomātais priekšstats par attiecībām ģimenē un zūd viens no dzīves stūrakmeņiem. Bērni redz un dzird, ka visbiežāk tēvs un māte strīdas par viņiem, un sāk vainot sevi vecāku laulības izjukšanā. Vaina dažādā izteiktības pakāpē bērniem saglabājas visu šķiršanās laiku. Turklāt šķiršanās procesā bērni netiek pamanīti un nesaņem nepieciešamo palīdzību.

 

Vecāki neredz bērnu emocijas, jo ir pārāk aizņemti ar sevi. Viņi izmanto bērnus par varas objektu pret otru, runā ar bērniem par savām problēmām, bet nedzird bērnu bažas un raizes. Bērns tiek emocionāli piesaistīts kā partnera aizvietotājs, tādējādi viņam tiek laupītas personiskās attīstības iespējas. Nav brīnums, ka daudziem bērniem parādās izmaiņas uzvedībā. Visbiežāk novērotie bērnu uzvedības traucējumi:

 

  • Asociāla uzvedība: agresivitāte, dusmu uzliesmojumi un nepaklausība, izvairīšanās no skolas, bēgšana no mājām.
  • Nevēlēšanās kontaktēties ar cilvēkiem.
  • Mācīšanās traucējumi, sekmju pasliktināšanās skolā.
  • Depresīvs noskaņojums.
  • Psihosomatiskie traucējumi: trauksme, atkarības u.c.
  • Regresija: nakts enurēze jeb slapināšana gultā, runāšana maza bērna valodā, bailes no zaudējuma, bailes no tumsas utt.

 

Problēma nav pati šķiršanās, bet gan karojošo vecāku strīdi, kas izsit bērnus no garīgā līdzsvara. Šķiršanās procesa dinamika izraisa bērniem ilgstošu ikdienas stresu. Bērnu stresa faktori:

 

  • Ieilguši konflikti un spriedze starp vecākiem.
  • Ierobežota saskarsme ar šķirti dzīvojošo vecāku.
  • Materiālie un finansiālie zaudējumi.
  • Mazāka vecāku vai viena vecāka uzmanība un kontrole.
  • Pārvākšanās, skolas maiņa, draugu zaudējums.
  • Jaunas attiecības vecākiem vai vienam no vecākiem.
  • Hiperaprūpe jeb pāraprūpe.
  • Atsvešināšana no viena vecāka, t.i., viens no vecākiem, pie kura dzīvo bērns, cenšas liegt vai ierobežot bērna saskarsmes tiesības ar otru vecāku. Tā kā bērnam ir bail nodot un sāpināt vecāku, pie kura viņš dzīvo, bērns atsakās no savām vajadzībām par labu tēva vai (visbiežāk) mātes vajadzībām.

 

Šķiršanās situācija pastiprina bērnu emocionālo nedrošību. Audzināšanā trūkst konsekvences un vecāki cenšas pārvilināt bērnus savā pusē. Tādējādi veidojas koalīcijas spiediens uz bērniem, viņi jūtas bezspēcīgi un bieži kļūst par grēkāžiem.

 

Brāļu un māsu palīdzība

 

Grūtā brīdī palīdz droša piesaiste, t.i., emocionālā saikne starp brāļiem un māsām. No savām konsultācijām atceros vairākus bērnus, kuri vecāku šķiršanās situācijā turējās kopā un uzņēmās atbildību cits par citu.

 

Piemērs:

Divi zēni, 7 un 5 gadus veci, sēdēja man pretī uz dīvāna cieši blakus viens otram, kad formulēja savas vēlmes saskarsmē ar vecākiem, kuri bija nolēmuši šķirties. Mazais brālis pauda bailes, ka varētu zaudēt vecākus. Lielais brālis viņam sacīja: “Nebaidies! Tev esmu es un tu esi man.”

 

Tā kā vecāku šķiršanās procesā bērniem ļoti svarīga ir saikne starp brāļiem un māsām (par to liecina arī ģimenes sistēmiskie izvietojumi), bērnu šķiršana kaitē viņu emocionālajai attīstībai un labklājībai. No pedagoģijas un psiholoģijas viedokļa nav attaisnojama Eiropā ierastā prakse, ka tiesa sadala bērnus vai lemj, ka bērni paliek pie viena no vecākiem. Tikpat absurdi ir jautāt bērniem, pie kura no vecākiem viņi turpmāk vēlētos dzīvot. Tas ir viens no lielākajiem riska faktoriem bērna pozitīvai attīstībai. Citi riska faktori ir vecāku vairākkārtēja tiesāšanās, atkārtotas iestāžu aptaujas un psihologu atzinumi.

 

Piemērs:

Mediācijā vecāki stipri strīdējās un nespēja vienoties par saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību. Viņi lūdza, lai es parunāju ar bērniem (zēnam 7, meitenei 12 gadi). Es ierados bērnu mājās. Pirmais bērnu jautājums bija: “Ko Jūs vēlaties no mums? Mūs jau izvaicāja tiesa, bāriņtiesa un citi. Pietiek! Mums ir apnicis visiem to skaidrot!” Parasti saruna ar to arī beidzas. Tomēr es pajautāju: “Kas jums nepatika sarunās?” Abi bērni atbildēja: “Mums jautāja par vecākiem un tas bija nepatīkami”. Es vaicāju: “Vai jūs runāsiet ar mani, ja es neizjautāšu jūs par vecākiem? Mani interesē, kā jūs iedomājaties saskarsmi ar vecākiem nākotnē. Ja jums šķitīs, ka jautājums ir par vecākiem, pārtrauciet sarunu jebkurā brīdī.” Bērni piekrita sarunai. Es lūdzu, lai viņi uzraksta uz kartītēm, ko viņi vēlas un kā viņi iedomājas kontaktēšanos ar vecākiem. Sarunas rezultāts bija ļoti labs.

 

Iztaujāšana izraisa bērnos lojalitātes konfliktu, un viņi redz, ka miers neiestājas arī pēc tiesu lēmumiem un iestāžu atzinumiem. Nopietns riska faktors bērnu attīstībai ir vecāku strīdi, it sevišķi, ja netiek panākts apmierinošs un paliekošs risinājums. Tiesu nolēmumi bieži vēl vairāk saasina konfliktu.

 

Bērnu vēlmes

 

Savā ilggadējā praksē esmu noskaidrojis un apkopojis bērnu vēlmes pēc vecāku šķiršanās. Atbildes reizēm bija pārsteidzošas. Bērni nevēlējās, ka viņus nodod otram vecākam autostāvvietā. (Emocionālā aizvainojuma dēļ vecāki atteicās atnākt pēc bērniem vai atvest viņus uz bijušā partnera dzīvokli). Vēl viena problēma bija aizliegums bērniem dzīvoklī sazvanīties ar otru vecāku (“Es nevēlos savā dzīvoklī bijušā partnera negatīvo enerģiju”). Negatīvā attieksme pret bijušo partneri bieži tiek pārnesta uz bērniem. Kā bērniem pieņemt tēvu, kurš nomelno mīļoto māti? Un kā pieņemt māti, kura aprunā un pazemo tēvu, kas mīļi izturas pret bērniem? Kāds 13 gadus vecs zēns man teica: “Vecākiem ir tiesības šķirties, bet viņiem nav tiesību ievilkt mūs savu attiecību risināšanā.”

 

Bērnu galvenās vēlmes:

 

  • Ļaujiet man kontaktēties ar vecākiem! Es esmu abu vecāku bērns.
  • Neskumstiet, kad esmu pie otra vecāka. Es mīlu jūs abus vienlīdz stipri.
  • Nestrīdieties manā klātbūtnē!
  • Es negribu atrasties starp jums.
  • Runājiet viens ar otru, nevis caur mani!
  • Es gribu sazvanīties ar vecākiem, kad vien vēlos.
  • Nevainojiet mani!
  • Nenododiet mani kā pasta paciņu pie otra mājas durvīm!
  • Nemēģiniet mani lutināt vai nopirkt!
  • Es gribu piedalīties lēmumu pieņemšanā, kuri skar mani.

 

Bērnu tālredzība un gudrība nebeidz pārsteigt. Viņu nākotnē vērstais skats un praktiskais viedoklis bieži rada pavērsienu mediācijā. Sarežģītās situācijās bērniem parādās ievērojami resursi, bet mēs nedrīkstam viņiem likt izvēlēties, pie kura no šķirtajiem vecākiem dzīvot. Bērni nevar izšķirties par vienu no vecākiem, tas viņos rada emocionālu konfliktu un diskomfortu. Visbiežāk bērni izšķiras par māju, draugiem, skolu vai sporta klubu, jo nevēlas mainīt ierasto vidi.

 

Kopsavilkums

 

Vecāku šķiršanās bērniem ir liels emocionāls slogs. Tomēr īstā problēma nav pati šķiršanās, bet gan vecāku negatīvās savstarpējās attiecības un komunikācija šķiršanās procesa laikā, kas noris vairākos posmos. Traģiskākais ir, ka vissmagāko nastu no sistēmiskā viedokļa šķiršanās uzliek tieši bērniem neatkarīgi no vecāku personības tipa. No tēva un mātes personības ir atkarīgs tikai strīdēšanās veids un intensitāte. Tādēļ psihologu un pedagogu uzdevums ir aicināt vecākus savstarpējos strīdos neaizmirst bērnu labsajūtu un drošību.

 

Raksta otrajā daļā aplūkotas risinājuma iespējas un bērnu pozitīva attīstība vecāku miermīlīgas šķiršanās gadījumā.

 

© Aloys Leyendecker 

© MIERVIDI

Pārpublicējot rakstu vai tā daļu atsauce uz autoru obligāta!

 

Bērni vecāku šķiršanās procesā

 

Aloizs Leiendekers

 

2. daļa

 

Risinājuma iespējas un bērnu pozitīva attīstība

 

Vecāku attiecības

 

Pēc šķiršanās vecāku attiecības veidojas dažādi. Ir vecāki, kuri pārtrauc rūpēties par bērniem, un tādi, kas uzņemas kopīgu un vienādu atbildību par bērnu audzināšanu.

 

Neliela daļa, Vācijā apmēram 2% (Latvijā, iespējams, nedaudz vairāk), ir izbeigusi gan pāra, gan vecāku attiecības. Viens no vecākiem ― visbiežāk vīrieši ― nerūpējas ne par bērnu, ne par bijušo partneri. Bērnu audzina viens no vecākiem, viņš nes atbildību viens pats un nevar rēķināties ar otra atbalstu. Turklāt tas notiek situācijā, kad arī bērnam trūkst svarīgas piesaistes personas.

 

Nākamais veids ir ļoti saspringtas attiecības, kuras dēvē arī par cīņas attiecībām. Vecāki vēl nav emocionāli šķīrušies pāra līmenī, un šķiršanās process joprojām turpinās. Bērni jūtas ierauti vecāku cīņā un smagi cieš. Starp vecākiem valda negatīva komunikācija, kas ļoti bieži atspoguļojas viņu saskarsmē ar bērniem. Tiek izteikti nievājumi, negatīvi vērtējumi, nosodījumi, pavēles un aizliegumi.

 

Visbiežāk sastopamās ir attiecības, kurās konflikti tiek vadīti. Lai gan spriedze pāra līmenī saglabājas un starp šķirtajiem vecākiem mēdz izcelties strīdi, tomēr viņi ir iemācījušies kontrolēt emocijas un cenšas savos konfliktos neiesaistīt bērnus. Viņi ir izstrādājuši saskarsmes tiesību kārtību ar bērniem un ievēro vienošanos, pat ja ir grūti. (“Es labāk piekāpjos otram, lai bērniem nav jācieš.”)

 

Vēlamākās ir sadarbības attiecības, kad vecāki ir pārvarējuši pāra konfliktu un atbildīgi rūpējas par bērniem. Viņi ir vienojušies par vecāka lomas īstenošanu un saskarsmes noteikumu ievērošanu. Tas ļauj bērniem mierīgi uztvert šķiršanās procesu un rada labvēlīgu vidi bērna pilnvērtīgai attīstībai. Sadarbības attiecības ietver kopīgas sarunas par bērnu nākotni un attīstību. Šādās attiecībās vecākiem ir nepieciešams reflektēt notiekošo un saņemt profesionālu atbalstu ― sarunas ar psihologu vai psihoterapeitu.

 

Bērniem vajadzīgi noteikumi

 

Kā jau tika norādīts, vecāku šķiršanās bērniem izraisa emocionālu nedrošību. Mīlestība un piesaiste, ko bērni uzskatīja par drošāko un stabilāko, t.i., vecāku attiecības ir izirušas. Bērni nespēj atšķirt vecāku un pāra attiecības, kuras vecāki viņiem bieži demonstrē. Tāpēc šķiršanās posmā svarīgi ir, ka bērni izjūt atšķirību starp pāra un vecāku attiecībām, un redz, ka vecāku attiecības saglabājas.

 

Radīt drošību un atjaunot uzticēšanos palīdz skaidri noteikumi, kurus vecāki izstrādā kopīgi. Tādējādi bērni piedzīvo vecāku kopīgo atbildību un skaidrus lēmumus, un viņos nostiprinās sajūta, ka vecāki rūpēsies par viņiem arī turpmāk. Bērni atgūst zaudēto emocionālo drošību un paļāvību.

 

Piemērs:

Maksim ir 5 gadi, viņš dzīvo kopā ar māti mazā ciematā, kurā dzīvo arī viņa vecvecāki kā no tēva, tā no mātes puses. Tēvs ir pārcēlies uz tuvējo apriņķa pilsētu pie savas jaunās partneres, kas ir māte diviem 7 un 11 gadus veciem bērniem. Makša māte ir izteikusi priekšlikumus par saskarsmi ar dēlu un Makša tēvs tos ir pieņēmis. Tomēr viņš neievēro norunātos laikus. Nedēļas nogalē Maksis dodas pie tēva jaunās ģimenes, bet, kad ir jāiet gulēt, sāk raudāt un grib mammu. Makša māte ir ieinteresēta, lai dēls būtu pie tēva, jo viņa vēlas pavadīt nedēļas nogali ar savu draugu. Mediācijā atklājās, ka tēvs neievēro termiņus tādēļ, ka ir pašnodarbināts namdaris un no būvlaukuma nevar vienmēr pārnākt laikus. Tādējādi mātes priekšlikums neatbilda tēva reālajai situācijai. Vecāki kopīgi ar mediatoru izstrādāja noteikumus, tostarp, kas notiek, ja tēvs nevar ierasties pakaļ dēlam norunātajā laikā. Tā kā noteikumi skāra arī jauno partneru kopīgo atbildību, mediācijā piedalījās visas iesaistītās puses: Makša māte ar draugu un Makša tēvs un draudzeni. Kopīgi izstrādātie noteikumi radīja lielāku skaidrību par tikšanās laikiem un to ievērošanu. Jau pēc neilga laika Maksim nebija nekādu problēmu nakšņot pie tēva jaunās ģimenes un pieņemt tās bērnus par brāļiem un māsām.

 

Izstrādātie noteikumi radīja nepieciešamo organizatorisko struktūru, kas nodrošināja saskaņotu un uzticību veidojošu noteikumu izpildi ne tikai Maksim, bet arī viņa vecākiem. Vairs nebija strīdu par laikiem un uzvedību un vecāki izturējās neitrālāk cits pret citu. Komunikācija noritēja mierīgāk, samazinājās negatīvie izteikumi, pieauga savstarpējā atzinība un cieņa.

 

Noteikumi un vienošanās liek vecākiem vairāk uzmanības pievērst bērniem un mazāk sarežģītajām pāra attiecībām. Tas palielina distanci starp bijušajiem laulātajiem un atvieglo emocionālo šķiršanos. Noteikumi ir nozīmīgi arī jaunajiem partneriem, kuri tiek iesaistīti šķirto vecāku strīdā. Mediācijā ar visām ieinteresētajām pusēm jaunie partneri visvairāk vēlējās, lai strīds tiktu izbeigts. Viņi juta, ka noteikumi paver iespējas attiecību pārorientēšanai jaunajā ģimenē.

 

Kurš pieņem lēmumu?

 

Šķiršanās laikā lēmumi būtu jāpieņem vecākiem, tomēr to liedz viņu psiholoģiskais stāvoklis un nebeidzamās cīņas. Vecākiem ir grūti koncentrēties uz bērniem un domstarpību risināšanai viņi izvēlas savu ierasto izturēšanās stratēģiju.

 

Teorijā izšķir vairākas konflikta risināšanas iespējas. Tās vecāki katrā no šķiršanās posmiem izmanto atšķirīgi.

 

Raksturīga uzvedība konflikta situācijā ir bēgšana. Makša tēvam bija saspringtas attiecības ar bijušo sievu, viņš neaizstāvēja savas intereses, bēga no strīda par saskarsmes tiesību noteikumiem ar dēlu un nebija klāt, kad noteikumi bija jāievēro. Makša māte izmantoja nākamo konflikta risināšanas veidu ― cīņu. Viņa izdarīja lielu emocionālo spiedienu uz bijušo vīru un viņa vecākiem, kuri savukārt centās ietekmēt savu dēlu.

Vecākiem ir arī citas strīda risināšanas iespējas. Viņi var griezties pie advokāta un uzticēt viņam savu pārstāvību tiesā laulības šķiršanas lietā. To dēvē par deleģēšanu. Tās priekšrocība ir, ka samazinās konflikta radītā emocionālā spriedze un lēmums tiek pieņemts iespējami distancēti no strīda pusēm. Deleģēšanas trūkums ir, ka lēmuma pieņemšana tiek nodota citas personas ziņā. Tāpēc tiesu nolēmumi visbiežāk saasina konfliktu emocionālā līmenī, jo abas puses uzskata sevi par zaudētājām. Advokāti, tiesneši un bāriņtiesa zina, ka tiesiskā līmenī spriedums laulības šķiršanās lietā nevar būt taisnīgs.

 

Deleģēšanas veids ir atzinuma sastādīšana par psiholoģiskās izpētes rezultātiem. Atzinuma uzdevums ir noskaidrot, kurš no vecākiem ir labāk piemērots bērnu audzināšanai ― māte vai tēvs. Tiek analizēta vecāku biogrāfija, tomēr izteiktie apgalvojumi bieži ir apšaubāmi un nepārliecinoši. No psiholoģiskā aspekta atzinumi ir nepiemērota metode. Būtībā abi vecāki spēj uzņemties atbildību par bērniem. Atliek noskaidrot, kas ir labākā situācija bērniem.

 

Jauns veids ir uz risinājumu orientēti psihologu atzinumi, kad netiek pētītas vecāku personības, bet tiek meklēts labākais risinājums bērniem. Tiek ņemti vērā tādi faktori kā mātes un tēva dzīves apstākļi un sociālā vide, vecāku finansiālais stāvoklis, ģimenes finansiālā drošība, dzīves vide bērniem un bērnu vēlmes.

 

Negatīvs piemērs:

Konkrētā gadījumā D. pilsētā tiesnese uzdeva sastādīt uz risinājumu orientētu atzinumu. Tomēr psiholoģe sagatavoja tradicionālo atzinumu par psiholoģiskās izpētes rezultātiem, kurā viņa noliedza tēva prasmes bērnu audzināšanā. Rezultātā tēvs drīkstēja tikties ar bērniem noteiktā laikā un tikai trešās personas klātbūtnē. Ne tiesnese, ne psiholoģe nezināja, kas ir uz risinājumu orientēts atzinums. Bija vajadzīgs apmēram gads, lai bāriņtiesas pārstāvji un psihologs atspēkotu atzinumu tiesā un tiktu pieņemts jauns tiesas lēmums. Zaudētais laiks nāca par ļaunu bērnu un tēva attiecībām. Labi sastādītā uz risinājumu orientētā atzinumā šāda kļūda nevar gadīties.

 

Lēmums jāpieņem vecākiem

 

Vecāki vislabāk zina, kas vajadzīgs viņu bērniem. Manās gandrīz 400 vadītajās ģimenes lietu mediācijās panāktās vienošanās noteikumi bija atšķirīgi. Tos izstrādāja katra ģimene, ņemot vērā savu situāciju, resursus un intereses.

 

Mediācijas procesā piedzīvojam, ka, runājot par bērnu vēlmēm, vecākiem ir daudz kopīga. Visvairāk vecāki vēlas, lai viņu bērniem būtu

 

¨     bezrūpīga bērnība un jaunība.

¨     mazāk jācieš vecāku šķiršanās dēļ.

¨     nodrošināta vecāku fiziskā un emocionālā klātbūtne.

¨     drošības un patvēruma izjūta.

¨     novērstas attīstības problēmas.

¨     ieaudzināta patstāvība.

¨     vecāku mīlestība.

¨     mājvieta.

¨     skaidras robežas un mērķi.

¨     vērtības.

¨     sociālā un pilsoniskā kompetence.

¨     dzimtās vietas izjūta.

¨     tagadējā dzīves vieta.

¨     draugi.

¨     vecmāmiņa un vectētiņš.

 

Vecāki, kurus vieno kopīgas vēlmes, atradīs labus risinājumus saviem bērniem un sapratīs, ka tie noder arī viņiem, jo stiprina viņu kā tēva un mātes attiecības.

 

Vecāku grūtā darba panākumi, ejot miermīlīgu šķiršanās ceļu, nepaliek bez pozitīvām sekām gan bērniem, gan pašiem vecākiem. Ilgtermiņa pētījumi Vācijā un ASV liecina, ka, piedzīvojot miermīlīgu vecāku šķiršanos, bērni kļūst daudz stiprāki savā turpmākajā dzīvē. Galvenie ieguvumi bērniem no vecāku šķiršanās:

 

  • Nav jādzīvo nepārtrauktu konfliktu situācijā. Vecāku laulības šķiršanas jautājums ir atrisināts.
  • Psihiskais briedums un stabilitāte.
  • Turpmākās konfliktsituācijas šķiet mazāk bīstamas.
  • Labākas konfliktu risināšanas prasmes.
  • Patstāvība un gatavība sadarboties.
  • Lielāka atbildības izjūta un ticība saviem spēkiem.
  • Labāka izpratne par dzimumu lomām.
  • Reālāks priekšstats par laulību un partnerattiecībām.
  • Vairākas mājvietas, visbiežāk divas ― pie tēva un mātes.
  • Labākas attiecības ar tēvu un māti.
  • Pārdomātākas attiecības ar saviem bērniem.
  • Labāka aizsardzība pret bērnu ļaunprātīgu izmantošanu (Tendence: šie bērni nebūs ne fiziski, ne emocionāli vardarbīgi pret saviem bērniem).
  • Laba empātija, spēja labāk izjust un saprast citus cilvēkus grūtās dzīves situācijās
  • Labākas kooperatīvā audzināšanas stila un sociālās prasmes, audzinot bērnu vienam.

 

Kopsavilkums

 

Sociālās pārmaiņas ietekmē kā ģimenes, tā pārus. Viena no sabiedrības pārmaiņas raksturojošām pazīmēm ir lielais šķirto ģimeņu un pāru skaits. Tādēļ aktuāls ir jautājums, kā mūsdienu modernajā pasaulē veidot ģimenes sistēmu, kādas ir piemērotākās ģimenes formas un kāds atbalsts ģimenei ir vajadzīgs no sabiedrības.

 

Šķiršanās procesā vecākiem nepieciešams izveidot konkrētu šķirtās ģimenes nākotni un atrisināt sociālos, pedagoģiskos, psiholoģiskos, finansiālos un tiesiskos jautājumus.

 

Mana ilggadējā pieredze mediatora darbā liecina, ka kopīgi izstrādāta vecāku vienošanās, kurā noregulēti sociālie, pedagoģiskie un psiholoģiskie jautājumi, kā arī vienošanās par laulības šķiršanu, kurā noregulēti finansiālie un tiesiskie jautājumi, veicina gan vecāku, gan bērnu individuālo un kopīgo attīstību.

 

Par autoru

 

Aloizs Leiendekers (Aloys Leyendecker), diplomēts pedagogs, ģimenes konsultants un mediators AL-Institut dibinātājs, kopš 1997. gada pašnodarbināts mediators, mediācijas apmācības vadītājs Vācijā (kopš 1999. gada Erfurtes Lietišķo zinātņu augstskolā), Latvijā (Rīgā) un Krievijā (Sanktpēterburgā).

 

No vācu valodas tulkojusi Ārija Servuta


© Aloys Leyendecker 

© MIERVIDI

Pārpublicējot rakstu vai tā daļu atsauce uz autoru obligāta!